Meitene ieradās uz interviju ar kavēšanos, jo palīdzēja sirmgalvim. Birojā viņa bija pārsteigta par notiekošo.
Anna steigā devās uz darba interviju. Šis darbs viņai nozīmēja daudz vairāk nekā parasti — tas bija sapņu darbs un iespēja izkļūt no nepārtrauktajiem pagaidu darbiņiem.
Viņa gandrīz bija sasniegusi krustojumu, kad dzirdēja troksni un automašīnu skaņas. Pāri ielai vecāks vīrietis satvēra vēderu un noslīdēja uz asfalta. Vadītāji signalizēja, un garāmgājēji turpināja iet tālāk, izvairoties skatīties.
Anna apstājās. Lai gan viņas prāts teica: “Tu kavējies, steidzies!”, viņa šķērsoja ielu un piegāja pie vīrieša.
Ielaidu bezpajumtniecei pajumti uz vienu nakti – rīts mainīja manas domas
— Vai jums ir slikti? — viņa jautāja, viegli pieskaroties viņa plecam.
2025. gada jūnijs – piesprādzējieties jeb ko mums gaidīt no šī gada jūnija
Vecāka gadagājuma vīrietis elpoja lēni, acis bija daļēji aizvērtas. Viņš norādīja uz somiņu:
— Tabletes ir somā.
Anna apstājās un rūpīgi meklēja somā. Viņa atrada pudelīti ar tabletēm, izņēma vienu un iedeva vīrietim.
— Elpojiet mierīgi, viss būs kārtībā, — viņa klusi sacīja, cenšoties saglabāt mieru.
Pagāja dažas minūtes. Vīrieša elpošana kļuva vienmērīgāka, sejas krāsa atgriezās. Viņš atvēra acis un pateicīgi paskatījās uz Annu.
— Tu man palīdzēji… — viņš klusi pateica. — Kā es varu tev atmaksāt?
Anna pasmaidīja, bet tad ātri piecēlās: — Ak, es kavējos…
Viņa kaut ko pateica, atvainojoties, un steidzās uz autobusu. Viņa apzinājās, ka tā ir viņas iespēja, un vairs nebūs otras tādas.
Tomēr viņa nolēma aizbraukt uz biroju, lai zinātu, ka ir darījusi visu, kas bija viņas spēkos. Kad Anna beidzot bija biroja priekšā, viņu izbrīnija redzētais… Turpinājums 👇
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā:
